Roza Džamaldajeva: par ko stāsta trauksmes maskas?

Pazīstamā Rīgas ārste Roza Džamaldajeva savā praksē apvieno mūsdienu medicīnas un psihoterapijas iespējas, un viņa saskata skaidri redzamu saistību starp ķermenisko un garīgo.

Viens bez otra nav iespējams – ja cilvēkam ir skaidrs, KĀPĒC, viņš spēj tikt galā ar ikvienu KĀ. Šo Nīčes frāzi es bieži citēju saviem pacientiem.

Šodien mēs nerunāsim par cilvēka esamības dabīgo eksistenciālo trauksmi. Mēs pārrunāsim patoloģisko trauksmi, kas neļauj cilvēkam pilnvērtīgi dzīvot un radīt. Kā psihoterapeite varu apliecināt, ka pēdējā laikā, īpaši saistībā ar pandēmiju un ģeopolitisko situāciju pasaulē, ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri cieš no trauksmes. Mūsdienu pasaulei raksturīgi mainīgums, nenoteiktība, sarežģītība, neviennozīmība.

Cilvēkam grūti izprotams, ka ir situācijas, kuras viņš nevar nekādi ietekmēt, nevar neko darīt. Pandēmija un karš ir radījuši cilvēces garīgo krīzi. Vienlaikus arī atklājuši nepieciešamību transformēt gan pasauli, kas mums apkārt, gan arī mūsu iekšējo pasauli. Kā ar to tikt galā? Kā nebaidīties no pārmaiņām?

---

Esmu dzimusi Kaukāzā. Turpat pabeidzu Medicīnas institūtu, specialitāte – vēdera dobuma ķirurģija. Tajā laikā 22 gadu vecumā biju Groznijā vienīgā sieviete – ķirurģe. Psihoterapijā ienācu vēlāk, bet tā nebija nejaušība. Varētu domāt, ka tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas – ķirurģija un psihoterapija, bet... Savu darbu es uzsāku Neatliekamās palīdzības klīnikā, kur nonāk cilvēki ar traumām, bieži vien pēc smagām avārijām un savainojumiem, kas nav savienojami ar dzīvību. Tieši tur es pirmo reizi saskāros ar lietām, ko nevar redzēt, bet tām ir ārkārtīgi liela nozīme. Es redzēju daudziem cilvēkiem šo absolūti atsvešināto, tukšo skatienu, kas liecina, ka cilvēks atrodas starp dzīvību un nāvi.

Trauksme (trauksmes stāvoklis) var maskēties (izpausties) dažādi. Tās var būt sāpes sirds apvidū un paātrināts pulss (sinusa tahikardija), kuņģa un zarnu trakta darbības problēmas, urīnizvadsistēmas problēmas (urīna nesaturēšana stresa situācijā), ādas, seksopatoloģiskās, pseidoneroloģiskās (galvassāpes, migrēna, troksnis ausīs, muguras sāpes) problēmas. Savukārt sociālajā sfērā konstatē konfliktēšanu, pastiprinātu uzbudināmību, darbaholismu, pārlieku steidzīgumu, trauksmainās mātes sindromu, bailes no publiskas uzstāšanās, dažādas fobijas un panikas traucējumus.

Es skatījos viņu acīs, veidoju kontaktu ar mirstošajiem, runāju par kaut ko viņiem nozīmīgu. Dažreiz mani lūdza nolasīt lūgšanas. Pateicoties mūsu lieliskajai profesionālajai brigādei, notika daudzas brīnumainas izglābšanas. Un pārsteidzoši: kad cilvēku atgrieza dzīvē, viņš atcerējās tieši mani, viņam bija radies iespaids, ka tieši es biju viņa glābēja. Mani šis fenomens ieinteresēja. Izrādījās, ka ir ļoti nozīmīgas lietas – blakus tām, ko tu kā ķirurgs dari ar savām rokām. Tad es sāku saprast, ka ir kaut kas , kam piemīt milzīgs spēks. Un šis kaut kas atrodas garīgajā sfērā. Tagad, pēc daudziem gadiem ārsta praksē es saprotu to īpaši skaidri. Pie manis nāk daudzi pacienti ar dažādām sūdzībām – muguras sāpēm, problēmām ar kuņģi, sāpēm sirdī utt. Bet ne visiem ir konkrētas orgānu un sistēmu slimības. Rūpīga izmeklēšana bieži parāda, ka sāpēm nav cēloņa. Visas sūdzības ir trauksmes maskas. Tās var būt dažādas.

Ahileja papēdis

Es esmu vispārējās prakses ģimenes ārste. Bet, kad atnāk cilvēks ar tādiem simptomiem, es novēroju, kā šis cilvēks runā, kā sēž un kāds ir viņa skatiens – neverbālā valoda. Kā psihologs es varu domāt, ka cilvēkam ir trauksmes traucējumi. Cilvēks domā: “Kas ar mani notiek? Baidos, ka notiks kaut kas briesmīgs”. Tieši šāds stāvoklis var izraisīt sāpes jebkurā ķermeņa daļā. Tas var izpausties kā apgrūtināta elpošana vai izsitumi uz ādas. Katram no mums ir ģenētiski noteikta organisma vājā vieta.

Principā, ja apkārtējā vide, mūsu domas, dzīvesveids, uzturs nenovājina organismu, vājā vieta var nekad arī neatklāties. Bet, ja šie trigeri nostrādā, vājā vieta var fiksēties. Un trauksme izvēlas šo vietu, lai izpaustos. Tātad, trauksme ar mums runā caur ķermeni. Sākumā šī fiksācija ir funkcionāla, neizmaina organismu. Tomēr, ja to atstāj bez ievērības, tā kļūst par problēmu, ko medicīnā izsaka ar konkrētu diagnozi.

Kas notiek ar trauksmes pacientu? Magnētiskās rezonanses izmeklējums mugurkaulam liecina, ka viņam nav nekas bīstams, bet simptomi ir briesmīgi – pat rokas kļūst nejutīgas. Ja šajā brīdī neko nedarīsim, lai tiktu galā ar trauksmi, tad pacientam būs konkrēta slimība.

Tāpēc es kā ārste vispirms pārbaudu cilvēka ķermeni. Laboratoriskie izmeklējumi, magnētiskā rezonanse, elktrokardiogramma utt. – tie ir objektīvie rādītāji. Pacients redz, ka nav nekas dzīvību apdraudošs. Šis posms ir svarīgs. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka trauksme nekur nepazūd. Tā gan var uz laiku samazināties. Cilvēks aiziet, saprotot, ka ticis cauri bez nopietnas diagnozes. Bet pēc tam viņš atgriežas ar sūdzībām par citu orgānu darbību. Manā praksē bija gadījums, kad pie manis vērsās gados jauna sieviete ar pastāvīgām sāpēm gūžas rajonā.

Veicām izmeklēšanu: viss normāli. Sākām pārbaudīt mugurkaulu, pielietojām osteorefleksoterapiju. Trauksme (trauksmes stāvoklis) var maskēties (izpausties) dažādi. Tās var būt sāpes sirds apvidū un paātrināts pulss (sinusa tahikardija), kuņģa un zarnu trakta darbības problēmas, urīnizvadsistēmas problēmas (urīna nesaturēšana stresa situācijā), ādas, seksopatoloģiskās, pseidoneroloģiskās (galvassāpes, migrēna, troksnis ausīs, muguras sāpes) problēmas. Savukārt sociālajā sfērā konstatē konfliktēšanu, pastiprinātu uzbudināmību, darbaholismu, pārlieku steidzīgumu, trauksmainās mātes sindromu, bailes no publiskas uzstāšanās, dažādas fobijas un panikas traucējumus. Efekts bija labs, bet drīz viss atkārtojās. Tad es sāku meklēt cēloņus citā sfērā. Un patiešām, izrādījās, ka bijusi psihoemocionālā trauma, pie tam dziļi bērnībā. Paciente sāka pārvērtēt savu dzīves gājumu un sākumā lietoja vieglus nomierinošos līdzekļus. Un sāpes izzuda. Bet viņa arī saprot kopējo ainu. Un turpinās pie tā strādāt tālāk, lai asimilētu traumas sekas un dzīvotu harmonijā ar savu pagātni un tagadni.

Visam jānāk no sirds

Cilvēkam ir grūti diferencēt trauksmi un tās izraisītos simptomus no konkrētas fiziskas saslimšanas. Tam nepieciešami dažādu jomu speciālisti. Manā gadījumā to atvieglo fakts, ka esmu gan ārste, gan psihoterapeite. Nepieciešamības gadījumā varu ieteikt konsultēties arī pie saviem kolēģiem.

Savukārt, kad pacients atnāk pie manis kā psihoterapeites un sāk sūdzēties par ķermeniskām sāpēm, es izvērtēju visus simptomus – kā un kad tie rodas. Un nepieciešamības gadījumā nosūtu pacientu uz izmeklējumiem. Kādreiz uz psihoterapeita pieņemšanu atnāca ārvalstu students ar sūdzībām par sāpēm sirdī. Tas bija tipisks gadījums: kardioloģiska trauksmes maska un tās izpausmes. Tomēr intuīcija nostrādāja un es nosūtīju viņu uz kardiogrammu un asins analīzēm. Tai pašā vakarā laboratorija atsūtīja man uz telefonu SOS. Marķieri asinīs parādīja nopietnu problēmu. Atceros, kā naktī meklēju viņa adresi, lai izsauktu neatliekamo palīdzību. Puisi ievietoja slimnīcā un mūsu kardiologi viņam palīdzēja.

Es pielietoju dažādas pašregulācijas metodes un katrā atsevišķā gadījumā mēs atrodam pacientam pašu piemērotāko, lai pacients pats varētu šīs metodes izmantot šeit un tagad. Vienlaikus mēs izpētām viņa dzīves lauku: sociālās lomas, mijiedarbību ar cilvēkiem, tuvās attiecības. Mēs apzinām viņa domas un emocijas. Tā maziem solīšiem tiekam līdz traumatiskajam notikumam, kas bija palicis nepārstrādāts un atstājis pēdas ķermenī un dvēselē. Ārsts psihoterapeits un pacients ir kā saistītie trauki. Junga terapija runā par to, ka terapeits ir vienā sasaistē ar pacientu, tas ir intīms un uzticēšanos prasošs process, kurā cilvēks ārstē cilvēku. Psihoterapijas mērķis ir ne tikai klienta atbrīvošana no problēmām un kompleksiem, bet arī personības virzīšana uz individuālizāciju un nepārtrauktu savas unikalitātes apzināšanos.

Pieci stari

Franču psihologs un psihoterapeits Seržs Ginters simboliski attēlojis daudzaspektīvo pieeju cilvēkam kā piecstaru zvaigzni, kas ir cilvēka dzīves 5D modelis. Kas ir cilvēks? Viens no zvaigznes stariem ir ķermenis, otrs – emocijas un jūtas, trešais – domas. Šīs lietas visas ir savstarpēji saistītas. Ceturtais stars – sociālā sfēra, kas ietver visas cilvēka lomas (ģimenē, darbā, pasaulē).

Un beidzot pats svarīgākais – garīgā sfēra. Piektais stars. Tie ir jautājumi: Kas es esmu? Kāpēc es esmu? Ticīgs cilvēks to var nosaukt par dvēseli. Gnostiķis teiks, ka tās ir sakrālās zināšanas par Dievu. Ateists to skaidros kaut kā citādi, saistībā ar savu pasaules ainu. Būtībā tās ir personības vērtības, kodols, kas ir katram cilvēkam.

Kādreiz lielais filosofs Šopenhauers stāvēja uz tilta un vēroja ūdeni upē. Pienāca policists un jautāja: “Kas Jūs esat un ko te darāt?” “Jaunais cilvēk,” – Šopenhauers teica – “es visu dzīvi cenšos atbildēt uz šo jautājumu. Un, ja jūs man palīdzēsiet, būšu Jums ļoti pateicīgs”.

Ne velti cilvēki kuri nonāk situācijā uz dzīvības un nāves robežas, gūst mistisku pieredzi. Un iziet no šīs situācijas transformējušies. Tātad, tieši šeit, šajā kodolā, ir spēks. Un izjūta – es esmu.

Visiem nepieciešama jēga

Mums jāsaprot, ka ķermenis un gars ir vienots vesels. Tos nevar nodalīt vienu no otra. Mums visiem ļoti svarīga ir uzticēšanās, pateicība, piedošana un mīlestība. Ja tas ir, tad tu atveries. Un sākas atveseļošanās process. Mēs cilvēki esam mazas šūniņas bezgalīgā Visumā. Lai kā arī gribētu, mēs nevaram visu kontrolēt. Vienkārši ir jāatceras lūgšanas vārdi: “Tavs prāts lai notiek!” Es nezinu, kāda ir augstākā griba, bet es saprotu un uzticos tai.

Filosofs un psihologs Viktors Frankls, kurš izgāja caur konsentrācijas nometnes šausmām, ir izdarījis nozīmīgu secinājumu: pašos briesmīgākajos apstākļos izdzīvoja tie, kuriem bija jēga. Mūsu dzīvē vienmēr jābūt jēgai. Mēs, cilvēki, tikai tā varam dzīvot. Domāju, ka Maslova piramīdu, kas veidota kā cilvēku vajadzību hierarhija, būtu jāapgriež otrādi tāpēc, ka fizioloģiskās vajadzības, kas veido pamatu Maslova piramīdai nav lielākā vērtība. Mēs taču varam ciest badu un ziedot daudz ko, ja tam ir augstāka jēga.

Galvenais ir cilvēka gars, pārējais tam pieskaņojas. Savā dzīvē es cenšos vākt mazas svētlaimes daļiņas un no tām veidot savas dzīves mozaīku. Brīvajā laikā man ļoti patīk dejot. Kādreiz pat izturēju sarežģītu konkursu, lai iekļūtu profesionālā deju kolektīvā, tomēr izvēlējos medicīnu. Vēl man ļoti lielu gandarījumu sagādā skatīties, kā mainās mani pacienti, kā viņu likteņi mainās uz labo pusi. Nesen kāda mana paciente man uzdāvināja bākas modeli. It kā parasta celtne – bāka, stāv krastā un nav īpaši pamanāma. Bet, ja ir vētra vai tumšs, bāka izstaro gaismas staru, kas virza un glābj.

Kad ģimenē ir grūti laiki, mani iedvesmo doma, ka tad, ja visā cilvēcē 3% būs spējīgi uz transformāciju, tad viņi ar savu gaismu vilks līdzi arī pārējos. Un vedīs mūs uz labo. Es tam ticu. Un šeit vēlos citēt savu mīļoto cilvēku: “Kad nav iespējams iet atpakaļ, jāiet cauri”.