ru lv
Lāsma Lapiņa: Klusais kaitnieks - telpu pelējums!

Lāsma Lapiņa: Klusais kaitnieks - telpu pelējums!

Pelējums ir nozīmīga vides sastāvdaļa, kam ir svarīga loma dabā, jo tas palīdz iznīcināt mirušās organiskās vielas, piemēram, lapas un nokaltušos kokus vai zāli. Tomēr telpās tā klātbūtne nav vēlama. Zināms vairāk nekā 100 000 dažādu pelējuma sēnīšu veidu un no tām aptuveni 100 iekštelpu pelējuma sēnīšu atzītas par cilvēka veselībai kaitīgām.

Pelējums dabā vairojas un izplatās ar sporām, kas ir ļoti sīkas, ar aci neredzamas dažāda lieluma, formas un krāsas “sēkliņas”. Tās lido gaisā un ir viegli pārnesamas telpās ar apģērbu, apaviem, priekšmetiem, turklāt tās var nonākt iekštelpās pa logiem, durvīm, ventilācijas sistēmām, kā arī, tās var ienest dzīvnieki. Telpās sporas nosēžas uz virsmām, piemēram, koka, papīra, paklājiem, augsnes, augiem, auduma un citām virsmām, kur noteiktos apstākļos, kas ir mitrums (>65%), telpas temperatūra (100  - 320 C) un organisko barības vielu klātbūtne, sāk dīgt un veidot hifas, jeb “zarus”, kas sagremo barības vielas uz virsmas un nodrošina pelējuma sēnītes augšanu. Pelējums vizuāli var būt ļoti atšķirīgs gan pēc tekstūras, gan krāsas. Tas var izskatīties pēc vates vai graudiņiem, atgādināt ādu vai velvetu. Tas var būt bezkrāsains, balts, pelēks, brūns, dzeltens, zaļš vai melns, dažkārt arī fluorescējošs. Pelējumam augot, tas bieži vien izdala ļoti specifisku smaržu, kas rodas no sēnītes izdalītajiem gaistošo organisko savienojumu tvaikiem. Sasmakums telpās ir signāls, ka tajās ir nozīmīgs pelējuma piesārņojums, pat ja to nevar pamanīt, kā mēdz teikt, ar aci. 

Nenoliedzami, telpu pelējums, ņemot vērā, ka attīstītajās valstīs cilvēki vairāk nekā 90% savas dzīves pavada iekštelpās, var radīt nopietnu kaitējumu veselībai. Ir noteikti vairāki pelējuma veidi, kas saistāmi ar alerģisko slimību rašanos, kā arī citām elpceļu slimībām. Turklāt atsevišķi pelējumi var producēt mikotoksīnus, kas pēc savas būtības ir ķīmiskas komponentes uz pelējuma šūnu sienām. Tie var izraisīt nopietnus toksiskus efektus gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Ilgstoši atrodoties telpās, kur ir šāds pelējums, tas var iedarboties uz nervu sistēmu, izraisot nopietnus neiroloģiskus simptomus, piemēram, nespēku, gaismas hipersensitivitāti, redzes miglošanos, koncentrēšanās grūtības, atmiņas traucējumus, trīci vai tirpšanas sajūtu un tā tālāk, kā arī atsevišķos gadījumos izraisīt pat nāvi. 

Biežākās veselības problēmas, ko pelējums var ierosināt ir: deguna aizlikums, sinusīts (deguna blakusdobumu iekaisums), deguna tecēšana, šķaudīšana, acu kairinājums, ādas, kairinājums un izsitumi, galvassāpes, dziļo elpceļu simptomi, piemēram, sēkšana un klepus, sāpes krūtīs. Turklāt tas var negatīvi ietekmēt jau esošu hronisku elpceļu slimību, piemēram, astmas un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības, gaitu. Pierādīts arī, ka maziem bērniem, kuri atrodas telpās ar pelējumu, ir biežākas elpceļu slimības, kā arī paaugstināts astmas attīstības risks.

Tas, ka iekštelpās radies pelējums, liecina, ka telpās ir pārmērīgi liels mitrums un ventilācijas trūkums. Cilvēkiem, kuriem mājvietā novērojams pelējums, ieteicams mainīt dzīvesvietu un pārcelties uz citu dzīvokli/māju, kur gaisa mitrums ir mazāks un sienas apstrādātas ar fungicīdu (pretsēnīšu) šķīdumu. Ja pārcelšanās uz citu dzīvesvietu nav iespējama, lai mazinātu pelējuma sēnīšu koncentrāciju telpās, vispirms jānovērš tā cēlonis. Piemēram, tekošs jumts, piloši krāni, neiztīrītas notekas, nepareizi noregulēta logu ventilācija, slikta telpu ventilācija. Jāpanāk, ka iekštelpu mitruma līmenis ir <50%. Ja pelējuma ir nedaudz, to regulāri var nomazgāt ar siltu ziepjūdeni. Ja pelējums klāj plašus laukumus, mazgāšanai var izmantot hloru saturošus vai specializētus līdzekļus. To darot, jālieto aizsargcimdi, aizsargbrilles un sejas maska (respirators). Pelējuma klātos laukumus nevajadzētu berzt nost ar skrāpi vai sausu birsti – tas sporu daudzumu gaisā palielina. Sienas rūpīgi jānožāvē, citādi pelējums ļoti drīz rādīsies atkārtoti. Žāvēšanai var izmantot karstā gaisa ģeneratoru, bet vislabāk – kvarca lampu, kuras starojums iznīcina sēnīšu sporas arī dziļākajos apmetuma slāņos un telpas gaisā. Nožāvēto virsmu apstrādā ar fungicīdu jeb pretsēnīšu šķīdumu. Telpas pēc tīrīšanas kārtīgi jāizvēdina. Rūpīgi jāpārbauda, vai pelējuma sēnīte nav ieviesusies istabas augu puķupodos ar nepareizu drenāžu. Pelējuma skartie augu podi, paklāji, tapetes, koka un papīra izstrādājumi no mājokļa ir jāizvāc. Grieztajiem ziediem vāzē regulāri jānomaina ūdens, jo arī tajā var iedzīvoties pelējums. Jāatbrīvojas no apģērbiem, grāmatām, skapjiem un citiem priekšmetiem, ko skāris pelējums.

Ja radušās veselības problēmas, pirmkārt, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš izvērtēs veselības stāvokli un nepieciešamības gadījumā novirzīs pie atbilstoša speciālista. Attiecībā par pelējuma sēnīšu alerģijas diagnostiku, ārstējošais ārsts var nosūtīt pie alergologa, kurš, atkarībā no slimības klīniskās ainas, noteiks atbilstošus izmeklējumus. Lielākoties alerģiju pret pelējuma sēnītēm nosaka ar ādas dūriena testa palīdzību, ko organizē konsultācijas ietvaros. Šī testa laikā pacientam uz apakšdelma iekšējās virsmas ādas uzliek nelielas pilītes ar alergēniem un tajās veic virspusēju dūrienu ar speciālu šim testam paredzētu lanceti. Rezultātus iegūst tajā pašā dienā, 15 minūšu laikā. Tomēr, ja ir apstākļi, kuru dēļ šo testu nav iespējams veikt, piemēram, pacients ir lietojis pretalerģijas medikamentus (to lietošana, ja vien iespējams, jāpārtrauc nedēļu pirms vizītes pie alergologa), vai pacientam ir plašas dermatīta (ādas iekaisuma) zonas, nav pieejams vajadzīgais alergēns, vai ādas testu rezultāti uzrāda apšaubāmus rezultātus, alergologs var nosūtīt uz asins analīzēm alergēnspecifisko IgE (imūnglobulīns E) līmeņa noteikšanai. Diagnozes precizēšanai, ja ir šaubas par alerģiskā rinīta diagnozi vai ja ādas un/vai seroloģiskie testi uzrāda nepārliecinošus rezultātus, izmanto eozinofilo leikocītu noteikšanu deguna dobuma iztriepē. Ja tests uzrāda pietiekamu minēto šūnu koncentrāciju, alerģijas diagnoze ir ļoti iespējama. Vēl viens tests, ko alergologs var nozīmēt atsevišķos gadījumos, ja ādas testu un/vai seroloģiskās (asiņu IgE) izmeklēšanas rezultāti uzrāda apšaubāmus vai negatīvus rezultātus pacientiem ar pamatotām aizdomām par alerģiju pret pelējuma sēnītēm, ir nazālas provokācijas tests (NPT). Šī testa laikā vienā nāsī iesmidzina alergēnu un pēc noteikta laika (kopējais testa laiks aptuveni 30 minūtes) izvērtē reakciju – pozitīva testa gadījumā sagaidāma gaisa plūsmas mazināšanās caur nāsi, kur iesmidzināts alergēns, ko var pavadīt arī klīniskās izpausmes, piemēram, šķaudīšana, deguna un/vai acu nieze, deguna tecēšana. Astmas diagnosticēšanai izmanto bronhodilatācijas vai bronhoprovokācijas testu. Alergologs vairumā gadījumu diagnozi noteiks jau pirmās vizītes laikā. Ņemot vērā, ka uz vietas klīnikā veicamie testi ir laikietilpīgi, jārēķinās, ka alergologa apmeklējums var ieilgt līdz pat stundai un reizēm arī vairāk, tādēļ ieteicams vizīti plānot tā, lai pēc tās nav paredzēti  citi pasākumi, uz kuriem būtu jāsteidzas, un visus testus varētu veikt bez lieka satraukuma.

Pelējuma sēnīšu alerģijas ārstēšanā vissvarīgākais ir alergēna ekspozīcijas novēršana, kas pēc būtības nozīmē iepriekš minētos telpu pelējuma likvidēšanas pasākumus. Lielisks palīgs, lai mazinātu alergēnu koncentrāciju uz augšējo elpceļu gļotādas, ir regulāra deguna skalošana ar izotonisku sālsūdens šķīdumu. Augšējo elpceļu simptomu gadījumā iekaisuma ārstēšanai ārsts var ieteikt lietot noteiktus medikamentus (piemēram, deguna aerosolus), kā arī papildus, ja nepieciešams, acu simptomu mazināšanai - acu pilienus, vai iekšķīgi lietojamus pretalerģijas medikamentus. Astmas ārstēšanai galvenokārt izmanto inhalācijas ierīces, jeb inhalatorus, kuru sastāvā ir medikamenti bronhu iekaisuma un nosprostojuma mazināšanai. Ādas kairinājuma vai izsitumu ārstēšanai visbiežāk izmanto pretiekaisuma ziedes vai krēmus. Ņemot vērā, ka iekaisušai ādai trūkst pilnvērtīgas aizsargbarjeras, nevajadzētu aizmirst par tās kopšanu un mitrināšanu ar aptiekā nopērkamiem krēmiem, kas paredzēti sausas un iekaisušas ādas kopšanai.

Noslēgumā

Pelējums ir nozīmīga vides sastāvdaļa, tomēr telpās tā klātbūtne gan pieaugušajiem, gan bērniem nav vēlama. Tādēļ, ja mājās novērojams pelējums, vai rodas nepatīkama smaka, kas liecina par pelējuma klātbūtni, jāveic rūpīga telpu apskate un pelējuma likvidēšanas pasākumi. Ja radušās veselības problēmas, jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš nepieciešamības gadījumā nosūtīs pie speciālista.

Jautājumi, kas varēti norādīt uz veselības problēmu saistītu ar telpu pelējumu:

  • Vai Jūsu simptomi pasliktinās telpās ar redzamu pelējumu?
  • Vai Jūsu simptomi pasliktinās, apmeklējot vecas mājas vai celtnes?
  • Vai Jūsu simptomi pasliktinās, ieejot pagrabā ai citā mitrā vidē?
  • Vai Jūsu simptomi pasliktinās pēc vētras?
  • Vai Jūsu simptomi pasliktinās pēc zāles pļaušanas, lapu grābšanas, vai atrodoties pie komposta vai siena?
  • Vai Jūsu simptomi pasliktinās, atrodoties telpās ar pelējumu smaržu?
  • Vai Jūsu simptomi pasliktinās vasaras beigās un rudenī?

Biežākās telpu pelējuma sēnītes:

  • Cladosporium
  • Alternaria
  • Epicoccum
  • Fusarium
  • Penicillium
  • Aspergillus
  • Geotrichum
  • Rhodotorula
  • Chaetomium

sporas

E-PIERAKSTS