ru lv
Aizcietējumi bērniem – svarīgākais, kas jāzina vecākiem

Aizcietējumi bērniem – svarīgākais, kas jāzina vecākiem

Viens no biežākajiem bērnu vēdersāpju cēloņiem ir aizcietējums. Kādi ir aizcietējumu veidi un kam vecākiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība – par to plašāk stāsta klīnikas Premium Medical bērnu gastroenteroloģe Jeļena Višņevska.

Aizcietējumi ir viena no biežākajām sūdzībām, kuras dēļ bērnu vecāki meklē ambulatoro palīdzību pie gastroenterologa.

Lielāka pacientu grupa ir bērnudārznieki, bet ar šo problēmu, protams, saskaras arī zīdaiņu un pusaudžu vecāki. Reta, apgrūtināta un sāpīga vēdera izeja ir tikai viens no simptomiem. Šie pacienti nereti cieš no sāpēm vēderā, samazinātas apetītes, sliktas dūšas. Ja vecākiem rodas aizdomas, ka bērnam ir aizcietējums, noteikti jāpievērš pastiprināta uzmanība dienas režīmam un ēšanas ieradumiem. Gadījumā, ja ar to nepietiek, nepieciešama ārsta konsultācija.

Šajā rakstā aplūkošu jautājumus, kas īsti ir aizcietējumi, kā vecāki var palīdzēt savam bērnam, kādiem simptomiem jāpievērš īpaša uzmanība un kad būtu noteikti jāvēršas pie ārsta.

Runājot par aizcietējumiem, tos iedala divās lielās grupās:

  1. funkcionālie (aizcietējumi, kuru pamatā nav organiskās patoloģijas);
  2. aizcietējumi, kuru pamatā ir kāda patoloģija (gan gremošanas trakta, gan citu orgānu sistēmu).

Lielākajai daļai pediatrisko pacientu ir tieši funkcionālie aizcietējumi. Bērniem visbiežāk pamatā ir noraidoša uzvedība, kas var būt saistīta gan ar negatīvo pieredzi (sāpīga vēdera izeja), gan ar kādām izmaiņām ierastajā dzīves kārtībā (pārcelšanās, bērnu dārza gaitu uzsākšana, atvadīšanās no autiņbiksītēm, brāļa vai māsas piedzimšana, akūta saslimšana). Funkcionālo aizcietējumi izplatība dažādās vecuma grupās svārstās no 5 līdz pat 27 %.

Bērnu gastroenteroloģijā funkcionālu aizcietējumu klasifikācijai izmanto Romas IV kritērijus, kur pacientus iedala divās grupās – bērni no dzimšanas līdz četru gadu vecumam un bērni pēc četru gadu vecuma.

Romas IV kritēriji bērniem līdz četru gadu vecumam (jābūt vismaz diviem kritērijiem vismaz vienu mēnesi):

  • divas un mazāk vēdera izejas nedēļā;
  • pārmērīga fēču aizture;
  • apgrūtināta vai sāpīga vēdera izeja;
  • dati par liela diametra fēcēm;
  • liela fēču masa objektīvi atrodama taisnajā zarnā.

Ja bērns jau apmeklē tualeti, papildus kritēriji ir: vismaz viena enkoprēzes (fēču nesaturēšanas ) epizode nedēļā un tik izteikti liela fēču masa, ka aizsprosto tualetes podu.

Romas kritēriji IV bērniem pēc četru gadu vecuma (jābūt vismaz diviem kritērijiem vismaz reizi nedēļā vismaz vienu mēnesi):

  • divas vai mazāk vēdera izejas tualetē nedēļā;
  • vismaz viena enkoprēzes (fēču nesaturēšanas) epizode nedēļā;
  • apzināti pārmērīga fēču aizture - bērns ieņem dažādas “piespiedu pozas” un veic darbības, lai aizturētu  vēdera izeju (ceļas uz pirkstgaliem, krusto kājas, piespiež dibenu pie krēsla sēdekļa);
  • apgrūtināta vai sāpīga vēdera izeja;
  • liela fēču masa objektīvi atrodama taisnajā zarnā;
  • dati par liela diametra fēcēm, kas aizsprosto tualetes podu.

Kādus jautājumus var uzdot ārsts konsultācijas laikā, lai atšķirtu, vai bērna aizcietējumu iemesls ir funkcionāls, vai tomēr jāmeklē kāda organiska patoloģija?

  • Cik ātri izdalījās mekonijs (pirmā vēdera izeja pēc piedzimšanas), vai tas bija spontāni?
  • Kādā vecumā radās sūdzības par aizcietējumiem?
  • Vai bērns jau patstāvīgi apmeklē tualeti?
  • Cik bieža (cik reizes nedēļā) ir vēdera izeja, vai tā saistīta ar sāpēm, diskomfortu, uztraukumu?
  • Vai bērnam ir enkoprēze (smērēšanās biksītēs, fēču nesaturēšana)?
  • Kādi ir bērna ēšanas ieradumi? Vai bērnam ir mainījusies apetīte?
  • Kāda ir bērna augšanas dinamika? Vai viņš nav zaudējis svaru?
  • Kāda ir ģimenes slimību vēsture?
  • Vai bērns saņēmis jebkāda veida terapiju?

Pirmajā izmeklēšanas reizē pie ārsta ietilpst bērna apskate, fiziskās attīstības izvērtēšana, vēdera palpācija (taustīšana), kā arī nepieciešamības gadījumā apskate per rectum (ievadot pirkstu taisnajā zarnā). Tas nepieciešams, lai ārsts varētu izvērtēt, vai šajā rajonā nav kāda anatomiska īpatnība (piemēram, sašaurinājums), un cik pilna ir zarna.

Vecākiem vienmēr bija un būs jautājums, vai bērns uzreiz jāstacionē un jāveic funkcionālā diagnostika (rentgens, ultrasonogrāfija, asins analīzes).

Apskates un sarunas laikā ārsta mērķis ir noskaidrot, vai bērnam nav kāds no bīstamiem simptomiem, kad nepieciešama neatliekama izmeklēšana. Ja tādu nav un pacients atbilst funkcionālo aizcietējumi kritērijiem, tūlītēja izmeklēšana nav jāveic.

Tomēr, jāpiebilst, ka, ja uzsākot terapiju, nav sasniegts vēlamais efekts, šo jautājumu vienmēr izvērtē atkārtoti. It īpaši, ja ārstam nav šaubu par vecāku un bērna līdzestību ārstniecības procesā.

Kādi simptomi var liecināt, ka bērnam iespējama organiskā patoloģija?

  • Mekonijs izgājis > 48 stundas pēc piedzimšanas.
  • Aizcietējumi sākušies jau pirmajā dzīves mēnesī.
  • Kādam no ģimenes locekļiem ir Hiršprunga slimība.
  • Jā bērnam izdalās fēces ļoti šauras lentītes veidā.
  • Ja fēcēm ir asins piejaukums bez vizualizējamā plīsuma.
  • Ja bērns atsakās ēst, vemj, ir paaugstināta ķermeņa temperatūra.
  • Patoloģiski palielināts vēders.
  • Patoloģiski liels, vizuāli redzams vairogdziedzeris.
  • Netipiska anālās atveres lokalizācija.
  • Netipiska bedrīte krustu kaula rajonā.
  • Samazināts apakšējo ekstremitāšu spēks.
  • Ja bērns pārmērīgi baidās un/vai vērojamas rētas ap anālo atveri (var liecināt, ka bērns cietis no vardarbības).

Ārstējot bērnu ar aizcietējumiem, kā jau minēts, jāpievērš uzmanība uzturam un režīmam. Pēc iespējas maksimāli jāizvairās no balto miltu un rīsu izstrādājumiem. Jārūpējas, lai ikdienas ēdienkartē būtu ar šķiedrvielām bagāti produkti (dārzeņi, augļi). Jāmāca bērnam “tualetes treniņš”, tas ir, pēc ēšanas pasēdēt uz poda piecas līdz desmit minūtes. Vecākiem jāvēro arī pozai, kādā bērns sēž uz poda, jo noteikti jābūt atbalstam zem pēdām. Ja uztura un režīma korekcija vēlamo efektu nesniedz, terapijai pievieno laksatīvus jeb fēču mīkstinātājus. Šāda terapija ilgst vismaz divus mēnešus, un to pārtrauc tikai tad, kad visi simptomi vismaz vienu mēnesi ir izzuduši. Medikamentu devu mazina pakāpeniski, ārsta uzraudzībā. Ja bērns vēl tikai mācās nokārtoties uz poda, terapiju pārtrauc tikai tad, kad šī iemaņa ir pilnībā apgūta.

Bērnu gastroenterologu asociācijas pārstāvji neiesaka aizcietējumu ārstēšanā rutīnas pre-/probiotiķu lietošanu, pārmērīgu šķiedrvielu noteikšanu, pastiprinātas fiziskās aktivitātes. Kā arī nav pamatotu pierādījumu alternatīvās medicīnas (akupunktūras, homeopātijas) efektivitātei bērniem.

Raksta avots: https://arsts.lv/jaunumi/jelena-sergejeva-aizcietejumi-berniem

E-PIERAKSTS