Cīņa ar lieko. Vēlreiz par insulīna rezistenci.

Mums visiem patīk garšīgi paēst, tomēr vērts zināt, ka Latvijā liekais svars konstatēts vairāk nekā 50 % pieaugušo, veicinot dažādu slimību attīstību. Ne mazāk būtiska problēma ir insulīna rezistence, kas veicina tauku rezervju veidošanos, bet vai mēs protam to atpazīt?

Kas var liecināt par insulīna rezistenci?

Insulīna rezistence neliek par sevi manīt ar spilgtiem simptomiem.

Par tās iespējamību bieži liecina liekais svars, īpaši aptaukošanās vēdera daļā –sievietēm vidukļa apkārtmērs palielinās virs 80 cm, vīriešiem virs 94 cm. Tomēr arī cilvēkiem ar veselīgu svaru nav izslēgta insulīna rezistences iespējamība, piemēram, sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu. Insulīna rezistences gadījumā cilvēki sūdzas par grūtībām svaru samazināt, nogurumu, kāri pēc dažādiem našķiem, taču šie simptomi ir ļoti nespecifiski. Par insulīna rezistenci var liecināt arī āda, ja tās ielocēs veidojas tumši, hiperpigmentēti laukumi. Katrā ziņā, ja ir aizdomas, insulīna rezistenci var apstiprināt, veicot laboratoriskos izmeklējumus.

Kad vērts apmeklēt ārstu un veikt nepieciešamos izmeklējumus, bet kad pietiek ar profilaktiskiem pasākumiem – dzīves-veida maiņu?

Ja ir aizdomas par insulīna rezistenci, noteikti ieteicams veikt laboratoriskos izmeklējumus un noskaidrot, vai problēma tiešām pastāv. Ja tā tiek apstiprināta, ārsts noteiks vēlamo terapiju atkarībā no konkrētās situācijas. Jebkurā gadījumā būtu jāievēro veselīga dzīvesveida pamatprincipi. Tieši ar dzīvesveidu saistīti faktori, piemēram, neveselīgs uzturs, mazkustīgums, smēķēšana, palielina insulīna rezistences risku. Turklāt, labāku rezultātu varēs iegūt, ievērojot arī specifiskus uztura ieteikumus. Strādājot ar pacientiem, galvenā kļūda, ko novēroju, ir gan riska faktoru, gan laboratorisko izmeklējumu rezultātu ignorēšana gadījumos, kad izmaiņas nav pietiekami nozīmīgas.

Patlaban modē ir tievēt, lietojot zāles pret diabētu. Kā jūs to komentētu?

Dzīvesveida maiņa nav viegls uzdevums, īpaši, ja ikdiena cilvēkam piespēlē dažādas vairāk un mazāk sarežģītas situācijas, tāpēc šī metode gūst popularitāti, neraugoties uz augstajām izmaksām. Cilvēka dabā ir meklēt vieglāko variantu, un šajā gadījumā tā ir medikamentu lietošana. Ne vienmēr vēlamajam rezultātam pietiek ar dzīvesveida maiņu, tādēļ būtiski konsultēties ar nozarē kompetentu ārstu, kas noteiks, kāda terapija ir vispiemērotākā. Tomēr cilvēks, kurš vēlas notievēt un uzturēt slaidu figūru, nevar paļauties tikai uz medikamentiem, ir jāsakārto pamatlietas, kas attiecas uz veselīgu dzīvesveidu.

Ar kādām būtiskām blakusparādībām jārēķinās, ja tomēr izvēlas šo ceļu – medikamentu lietošanu?

Lietojot pašlaik tik populāros medikamentus ar aktīvo vielu semaglutīdu (Ozempic, Rybelsus), ļoti bieži vai bieži tiek novērota hipoglikēmija, samazināta ēstgriba, reiboņi, diabētiskās retinopātijas komplikācijas, slikta dūša, caureja, vemšana, sāpes vēderā, vēdera uzpūšanās, aizcietējums, dispepsija, gastrīts, GERS, atraugas, meteorisms, žultsakmeņu veidošanās un nogurums. Saraksts ir garš. Protams, ne visi simptomi izpaudīsies visiem, tomēr risks pastāv. Ar medikamentiem jābūt piesardzīgam, un noteikti, tos lietojot, jāatrodas ārsta uzraudzībā.

Varbūt svarīgākais ir nomest svaru, un nav būtiski, kādā veidā? Vai tomēr svarīgākais ir ceļš, nevis rezultāts?

Būtiski, vai izvēlētā metode nekaitē veselībai un nepazemina cilvēka dzīves kvalitāti. Neapšaubāmi, dažādas metodes, tie paši medikamenti vai stingri ierobežojošas diētas, var efektīvi palīdzēt sākt svara samazināšanas procesu, un sākumā zaudētais svars var motivēt cilvēku turpināt iesākto. Tomēr ilgstošai pieejai piemēroti ir tieši veselīga dzīvesveida principi. Ja tie netiks ievēroti, noturīgu rezultātu, lieliskas pašsajūtas un veselības arī nebūs. Bet, lai to panāktu, vispirms jāizprot, kas tajā ietilpst, kādas darbības jāveic, jāapgūst veselīga uztura pamatprincipi. Ja būs skaidrs, kas un kā mūs ietekmē, ikviena veiktā darbība kļūs jēgpilnāka. Vēlams, lai šajā procesā katram būtu skaidrs – ja atgriezīšos pie vecajiem, neveselīgajiem paradumiem, turpat sagaidīs arī reiz zaudētie kilogrami.

Kāda ir jaunākā pasaules veselības organizāciju izpratne par veselīga svara standartiem?

Joprojām viens no galvenajiem veselīga svara kritērijiem pieaugušajiem ir ķermeņa masas indekss – ĶMI. To aprēķina, dalot ķermeņa svaru kilogramos ar augumu metros, kāpinātu kvadrātā. Rezultātā iegūst vērtību ar mērvienību kg/m2. Veselīgam svaram atbilst ĶMI vērtības no 18,5 līdz 24,9 kg/m2. Aprēķinot ĶMI, netiek ņemta vērā cilvēka ķermeņa kompozīcija, tāpēc var būt situācija, kad ļoti atlētiskam cilvēkam ar palielinātu muskuļu masu ir arī palielināts ĶMI, taču tas nenozīmē, ka svars nav veselīgs. Tādēļ ļoti noder papildu mērījums – vidukļa apkārtmērs. Kā jau teicu, veselīgs vidukļa apkārtmērs sievietēm ir zem 80 cm, vīriešiem zem 94 cm. Pēc šiem rādītājiem situācija ikvienam būs diezgan skaidra.

Kas ir tie sarkanie karodziņi, kad rūpes par veselību vairs nevajadzētu atlikt?

Rūpēm par veselību jābūt regulārām, katru dienu, sākot ar pietiekamu miegu, regulārām pilnvērtīgām maltītēm, fiziskām aktivitātēm, stresa menedžmenta un beidzot ar ārstu apmeklējumu un ieteikto skrīningu veikšanu. Sarkanie karodziņi jau ir izmaiņas pašsajūtā, kas liek par sevi manīt aizvien biežāk. Ja simptomi tiek ignorēti, veselības problēmas attīstās tālāk un ir arī grūtāk ārstējamas.

Kādi būtu pirmie soļi?

Vispirms jābūt pilnīgi godīgam pret sevi attiecībā par savu dzīvesveidu, veselības stāvokli, savām sajūtām, mērķiem un prioritātēm. Bieži dažādu sūdzību pamātā ir neveselīgs dzīvesveids. Tomēr, ja sūdzības ieilgst, tās noteikti ir jāizrunā ar ģimenes ārstu vai speciālistu. Galvenais ir pašam uzņemties atbildību par savu veselību. Konkrētas darbības ir atkarīgas no situācijas, simptomu smaguma, taču katram noderēs veselīga dzīvesveida ievērošana, regulāras pārbaudes un laboratoriski izmeklējumi atkarībā no nepieciešamības un veselības stāvokļa.